Vai bērnībā Tev patika rāpties kokos? Tu mēdzi pavadīt laiku stundām ilgi sēžot ābeļu zaros un graužot vēl negatavos ābolus? Tu uzstiepi kādā kokā dēli, kuru pārsiti pār diviem zariem, un sapņoji, kā reiz šeit uzbūvēsi sev štābiņu kokā gluži kā rāda Holivuldas bērnu filmās?
2017. gada vasarā biedrība “Piedzīvojuma Gars” ar programmas Erasmus+ finansiālo atbalstu ļāva 18 jauniem cilvēkiem šo sapni realizēt projekta “Tree Spirit” ietvaros.
Nedēļas laikā jaunieši kopīgiem spēkiem uzbūvēja 3 platformu sistēmu kokos- ar kopējo platību vairāk kā 100m2, kurā visi projekta dalībnieki varēja gan dzīvoties, gan nakšņot. Lai uzbūvētu šīs platformas, dalībniekiem vispirms nācās apgūt daudz jaunas prasmes, lai to izdarītu droši un kvalitatīvi, jo 12 metru augstums kļūdas nepiedod. Pirms būvniecības sākuma jaunieši iemācījās izmatot alpīnisma inventāru, kāpt pa virvi, kāpt pa kokiem, drošināt un drošināties.
Dalībnieki apguva platfomu būvēšanas pamatprincipus, iemācījās sējumus un mezglus, kā arī apguva metodes, kā pacelt un koku galotnēs pareizajā vietā nostiprināt 200 kg baļķus. Kopumā būvniecības process ir grūts, kurš prasa lielu preczitāti un atbildību, bet rezultāts… Rezultāts ir elpu aizraujošs. Lepnums, gandarījums un piepildījums staroja no jauniešiem kā maija saulīte. Smaids līdz ausīm, pieres darba sviedriem netīras un muskuļos patīkams nogurums. Bet skats! Skats un atmosfēra pārsita Holivudas romatiskākā kino uzburtās ainas. Iedomājies - Tu stāvi starp koku galotnēm, kas līgani šūpojas siltajā vasaras vējā, atstutējies pret platformas margu un gluži kā filmā “Titāniks”, lūkojies sarkanajā saulrietā, kas pielej mežu un tā pamali ar dzintara krāsas mirdzumu.
Tikpat labi šeit varētu arī beigt rakstīt, jo šķiet, ka paskaidrojumus šis process vairs neprasa, taču bērnības sapņu piepildīšana un dzīvošanās koku galotnēs ir tikai patīkams blakus efekts patiesajam iemeslem kā dēļ šie 18 jaunie cilvēki ir šeit ieradušies no tuviem un tāliem eiropas stūriem.
Patiesība laikam slēpjas aiz vārdiem “inovācijas neformālās izglītības metodikā”. Lielākā vai mazākā mērā visi 18 dalībnieki ir kādā veidā saistīti ar jaunatnes darbu. Plaši pārstāvēti profesionāļi - kolas skolnieku konsultants, jaunieša centra vadītāji, interešu pulciņu pasniedzēji, skolotāji, mentori un pat skeitborda/inline treneris. Viņi visi ieradās šeit, lai apgūtu veidus, kā padarīt jauniešu mācīšanos un izaugmsi aizraujošāku un efektīvāku. Process, kas norisinājās būvējot māju kokā, ir tā īstā sāls. Šī procesa laikā cilvēki mācās viens par otru, mācās strādāt komandā. Būvēšanas laikā katram ir iespēja novērot savu mācīšanās progresu un katram ir iespēja strādāt pie savas personīgās izaugsmes. Ir iespēja apgūt veidus kā pārvarēt bailes, kā fokusēties uz panākumiem un rezultātu. Būvniecības laikā tika izspēlētas dažādas lomas un situācijas, kuras rada izpratni par to, kā veidot efektīvu un patīkamu darba vidi.
“Piedzīvojuma Gars” vienmēr savā darba metodikā goda vietā ir cēlis principu “hands on” (praktiskuma pieeja) un eksperimentēšanas metodi. Liekas, ka pirmais princips paskaidrojums neprasa, jo šķiet visiem zināms, ka vislabāk mācāmies mēģinot, darot un paši uz savas ādas piedzīvojot, lai gan ironiskā kārtā tas ir fakts, ko visbiežāk aizmirst skolotāji un pasniedzēji.
Par otru metodi sabiedrībā gan ir zināms mazāk. Kā tas strādā? Metodes pamatnosacījums ir radīt vidi, kurā droši var eksperimentēt, nebaidoties par sekām. Vieta, kur riski ir kalkulēti un apzināti. Šajā gadījumā tika sagatavoti materiāli darbam, ar kuriem dalībnieki varēja izpausties pēc sirds patikas. Tika ierādītas alpīnisma iemaņas un drošas būvēšanas pamatprincipi, bet tālākais jau ir dalībnieku pašu rokas. Dalībnieki paši nolemj kādas platformas vai būves kokos tie būvēs, kādā secībā un kas ko darīs. Protams, to visu vēro treneri un instruktori, kuriem ir divi uzdevumi – pirmkārt, pārliecināties par drošību (fizisko un emocionālo), otrkārt - vērot procesu un atslēgas momentus grupas dinamikā, lai varētu sniegt grupai un indivīdiem metaperspektīvu. Bet trenerim ir arī trešais uzdevums - balstoties uz saviem un grupas vai indivīda novērojumiem, trenera uzdevums ir pielāgot eksperimenta noteikumus, lai pieredze kļūtu pamācošāka.
Vienkāršs piemērs: redzot, ka grupas dalībnieki viens otrā neieklausās, treneris var radīt eksperimenta noteikumu, ka, piemēram, pusei grupas dalībnieku vai pat visai grupai procesa laikā tiek aizsietas acis, lai tiem fiziski nāktos ieklausīties vienam otrā vairāk. Šajā brīdī nedz treneris, nedz grupa nesāk satraukties par to, ka šādi būvējot visticamākais nekas nebūs pabeigts līdz nedēļas beigām.
Tas ir eksperiments, kurā dalībniekiem nav jāuztraucas par sekām. Diez vai tā varētu atļauties izdarīt, piemēram, būvnieki, kuri būvē tiltu vai kādu skolu. Bet šajā gadījumā tā var izdarīt un pateicoties tam var mācīties un uzlabot savas prasmes drošā vidē. Bet svarīga sastāvdaļa, bez kuras nevar iztikt šajā procesā, ir refleksija. Pieredzes izvērtēšana! Tas nozīmē, ka pēc eksperimenta, kurā dalībnieki, piemēram, ir mēģinājuši būvēt māju kokā ar aizsietām acīm, tiek pārrunāta dalībnieku pieredze. Tiek pārrunāts, kas strādāja un kas nestrādāja. Būtiski šajā posmā ir, ka katrs dalās ar savu situācijas perspektīvu. Mēs to saucam arī par reizinātāju, jo tādējādi, cilvēks savu pieredzi var pēkšņi papildināt ar vairākām citu cilvēku pieredzēm par vienu un to pašu procesu. Šādi gan mēs attīstam indivīda empātiskās spējas, kas ir būtiska grupu darba sastāvdaļa, gan palīdzam izkāpt no pašapmāna burbuļa. Caur šo eksperimentēšanu drošā vidē varam mācīties par sevi un apkārtējo pieredzi, iegūstam zināšanas, kuras citkārt varētu mācīties tikai pieļaujot šīs kļūdas ikdienas dzīvē, kur tas var izmaksāt gan draudzību, gan lielas naudas summas uzņēmumu gadījumā.
No malas vērojot šo 18 cilvēku grupu, kurai katru dienu bija kāds cits eksperimenta nosacījums (vai pat katram indivīdam savs), varēja ļoti labi novērot kā par spīti arvien sarežģītākiem nosacījumiem, sadarbība starp dalībniekiem kļuva efektīvāka, ātrāka, apmierinātāka un precīzāka.
Jā, projekta beigās, visi varēja būt augšā koku galotnēs un baudīt lielisku atsmofēru un bērnības sapņu piepildījumu, lai gan dažiem sapnis nebija par māju kokā - sapnis bija par uzlabotu spēju vadīt komandu, lai kopīgi sasniegtu virsotnes.
Šajā pavasarī nedaudz vairāk dalībnieku un nedaudz citas programmas veidā ar Erasmus+ atbalstu tiks veidots projekts “Treehouse 2”, kura ietvaros dalībnieki ne tikai būvēs platformas, bet paši radīs virkni neformālās izglītības nodarbību, ko pasniegt citiem un 5. maijā visi kopā veidos “Treehouse” festivālu, uz kuru būs iespēja ierasties jebkuram, izbaudīt koka galotņu romantiku, klausīties mūziķu uzstāšanos un piedalīties nodarbībās. Par to sīkāka informācija tiks publicēta Piedzīvojuma Gars Facebook lapā
2017. gada vasarā biedrība “Piedzīvojuma Gars” ar programmas Erasmus+ finansiālo atbalstu ļāva 18 jauniem cilvēkiem šo sapni realizēt projekta “Tree Spirit” ietvaros.
Nedēļas laikā jaunieši kopīgiem spēkiem uzbūvēja 3 platformu sistēmu kokos- ar kopējo platību vairāk kā 100m2, kurā visi projekta dalībnieki varēja gan dzīvoties, gan nakšņot. Lai uzbūvētu šīs platformas, dalībniekiem vispirms nācās apgūt daudz jaunas prasmes, lai to izdarītu droši un kvalitatīvi, jo 12 metru augstums kļūdas nepiedod. Pirms būvniecības sākuma jaunieši iemācījās izmatot alpīnisma inventāru, kāpt pa virvi, kāpt pa kokiem, drošināt un drošināties.
Dalībnieki apguva platfomu būvēšanas pamatprincipus, iemācījās sējumus un mezglus, kā arī apguva metodes, kā pacelt un koku galotnēs pareizajā vietā nostiprināt 200 kg baļķus. Kopumā būvniecības process ir grūts, kurš prasa lielu preczitāti un atbildību, bet rezultāts… Rezultāts ir elpu aizraujošs. Lepnums, gandarījums un piepildījums staroja no jauniešiem kā maija saulīte. Smaids līdz ausīm, pieres darba sviedriem netīras un muskuļos patīkams nogurums. Bet skats! Skats un atmosfēra pārsita Holivudas romatiskākā kino uzburtās ainas. Iedomājies - Tu stāvi starp koku galotnēm, kas līgani šūpojas siltajā vasaras vējā, atstutējies pret platformas margu un gluži kā filmā “Titāniks”, lūkojies sarkanajā saulrietā, kas pielej mežu un tā pamali ar dzintara krāsas mirdzumu.
Tikpat labi šeit varētu arī beigt rakstīt, jo šķiet, ka paskaidrojumus šis process vairs neprasa, taču bērnības sapņu piepildīšana un dzīvošanās koku galotnēs ir tikai patīkams blakus efekts patiesajam iemeslem kā dēļ šie 18 jaunie cilvēki ir šeit ieradušies no tuviem un tāliem eiropas stūriem.
Patiesība laikam slēpjas aiz vārdiem “inovācijas neformālās izglītības metodikā”. Lielākā vai mazākā mērā visi 18 dalībnieki ir kādā veidā saistīti ar jaunatnes darbu. Plaši pārstāvēti profesionāļi - kolas skolnieku konsultants, jaunieša centra vadītāji, interešu pulciņu pasniedzēji, skolotāji, mentori un pat skeitborda/inline treneris. Viņi visi ieradās šeit, lai apgūtu veidus, kā padarīt jauniešu mācīšanos un izaugmsi aizraujošāku un efektīvāku. Process, kas norisinājās būvējot māju kokā, ir tā īstā sāls. Šī procesa laikā cilvēki mācās viens par otru, mācās strādāt komandā. Būvēšanas laikā katram ir iespēja novērot savu mācīšanās progresu un katram ir iespēja strādāt pie savas personīgās izaugsmes. Ir iespēja apgūt veidus kā pārvarēt bailes, kā fokusēties uz panākumiem un rezultātu. Būvniecības laikā tika izspēlētas dažādas lomas un situācijas, kuras rada izpratni par to, kā veidot efektīvu un patīkamu darba vidi.
“Piedzīvojuma Gars” vienmēr savā darba metodikā goda vietā ir cēlis principu “hands on” (praktiskuma pieeja) un eksperimentēšanas metodi. Liekas, ka pirmais princips paskaidrojums neprasa, jo šķiet visiem zināms, ka vislabāk mācāmies mēģinot, darot un paši uz savas ādas piedzīvojot, lai gan ironiskā kārtā tas ir fakts, ko visbiežāk aizmirst skolotāji un pasniedzēji.
Par otru metodi sabiedrībā gan ir zināms mazāk. Kā tas strādā? Metodes pamatnosacījums ir radīt vidi, kurā droši var eksperimentēt, nebaidoties par sekām. Vieta, kur riski ir kalkulēti un apzināti. Šajā gadījumā tika sagatavoti materiāli darbam, ar kuriem dalībnieki varēja izpausties pēc sirds patikas. Tika ierādītas alpīnisma iemaņas un drošas būvēšanas pamatprincipi, bet tālākais jau ir dalībnieku pašu rokas. Dalībnieki paši nolemj kādas platformas vai būves kokos tie būvēs, kādā secībā un kas ko darīs. Protams, to visu vēro treneri un instruktori, kuriem ir divi uzdevumi – pirmkārt, pārliecināties par drošību (fizisko un emocionālo), otrkārt - vērot procesu un atslēgas momentus grupas dinamikā, lai varētu sniegt grupai un indivīdiem metaperspektīvu. Bet trenerim ir arī trešais uzdevums - balstoties uz saviem un grupas vai indivīda novērojumiem, trenera uzdevums ir pielāgot eksperimenta noteikumus, lai pieredze kļūtu pamācošāka.
Vienkāršs piemērs: redzot, ka grupas dalībnieki viens otrā neieklausās, treneris var radīt eksperimenta noteikumu, ka, piemēram, pusei grupas dalībnieku vai pat visai grupai procesa laikā tiek aizsietas acis, lai tiem fiziski nāktos ieklausīties vienam otrā vairāk. Šajā brīdī nedz treneris, nedz grupa nesāk satraukties par to, ka šādi būvējot visticamākais nekas nebūs pabeigts līdz nedēļas beigām.
Tas ir eksperiments, kurā dalībniekiem nav jāuztraucas par sekām. Diez vai tā varētu atļauties izdarīt, piemēram, būvnieki, kuri būvē tiltu vai kādu skolu. Bet šajā gadījumā tā var izdarīt un pateicoties tam var mācīties un uzlabot savas prasmes drošā vidē. Bet svarīga sastāvdaļa, bez kuras nevar iztikt šajā procesā, ir refleksija. Pieredzes izvērtēšana! Tas nozīmē, ka pēc eksperimenta, kurā dalībnieki, piemēram, ir mēģinājuši būvēt māju kokā ar aizsietām acīm, tiek pārrunāta dalībnieku pieredze. Tiek pārrunāts, kas strādāja un kas nestrādāja. Būtiski šajā posmā ir, ka katrs dalās ar savu situācijas perspektīvu. Mēs to saucam arī par reizinātāju, jo tādējādi, cilvēks savu pieredzi var pēkšņi papildināt ar vairākām citu cilvēku pieredzēm par vienu un to pašu procesu. Šādi gan mēs attīstam indivīda empātiskās spējas, kas ir būtiska grupu darba sastāvdaļa, gan palīdzam izkāpt no pašapmāna burbuļa. Caur šo eksperimentēšanu drošā vidē varam mācīties par sevi un apkārtējo pieredzi, iegūstam zināšanas, kuras citkārt varētu mācīties tikai pieļaujot šīs kļūdas ikdienas dzīvē, kur tas var izmaksāt gan draudzību, gan lielas naudas summas uzņēmumu gadījumā.
No malas vērojot šo 18 cilvēku grupu, kurai katru dienu bija kāds cits eksperimenta nosacījums (vai pat katram indivīdam savs), varēja ļoti labi novērot kā par spīti arvien sarežģītākiem nosacījumiem, sadarbība starp dalībniekiem kļuva efektīvāka, ātrāka, apmierinātāka un precīzāka.
Jā, projekta beigās, visi varēja būt augšā koku galotnēs un baudīt lielisku atsmofēru un bērnības sapņu piepildījumu, lai gan dažiem sapnis nebija par māju kokā - sapnis bija par uzlabotu spēju vadīt komandu, lai kopīgi sasniegtu virsotnes.
Šajā pavasarī nedaudz vairāk dalībnieku un nedaudz citas programmas veidā ar Erasmus+ atbalstu tiks veidots projekts “Treehouse 2”, kura ietvaros dalībnieki ne tikai būvēs platformas, bet paši radīs virkni neformālās izglītības nodarbību, ko pasniegt citiem un 5. maijā visi kopā veidos “Treehouse” festivālu, uz kuru būs iespēja ierasties jebkuram, izbaudīt koka galotņu romantiku, klausīties mūziķu uzstāšanos un piedalīties nodarbībās. Par to sīkāka informācija tiks publicēta Piedzīvojuma Gars Facebook lapā
